BRĪVĪBAS IELA 70 - LIESMA

Katru sekundi mēs atrodamies citā vietā, citā pozā, griezienā vai rokām gaisā, nav svarīgi. Katru šo sekundi vienīgais, kas mums ir ir mūsu dvēsele. Tu redzi sev apkārt intelektu, vienkāršumu, smaidus un  skatienus, tu dzirdi kritiku, mūziku savām ausīm, klusumu sajauktu ar motoru rūkoņu. Vēlme pazust no visa aizved uz „Liesmu“ – pagalms, kas n-tos gadus atrodas draudošās čekas mājas ēnā. Tur mēs atradām tautas deju un mūzikas klubu Liesma. Šo pagalmu nevar sajaukt ne ar vienu citu – pagalmu, visā tā garumā, rotā zebra (gājēju pārejas apzīmējums). Kur gan vēl zebra ir redzēta pagalma vidū? Cauri visam pagalmam tā ved pie pagraba durvīm, kas izskatās kā izrautas no kādas antīkas filmas filmēšanas seta. Ir grūti neuzdot jautājuma par šī pagalma vēsturi, ko arī mazliet papētīju, taču Liesmas raksturs un aura pārsteidz ar tādu mierīgumu, ko izjauc tikai kāds ziņkārīgais, kas, mūs ieraudzījis, sāka demonstratīvi vērt vaļā logu. Mēs pasteidzāmie pazust, jo, lai kā arī man negribētos ilgāk pabaudīt Liesmas atmosfēru, pagalms tomēr nav mūsu izzinātā teritorija un mēs tur esam tikai neviena nelūgti viesi. 

Kā vēsta tautas deju un mūzikas kluba mājaslapa (www.liesma.com) „Liesmas” biogrāfija sešdesmit gadu garumā ir pasakaini skaistu mirkļu virknējums, kam ir paliekoša vieta latviešu skatuves dejas vēsturē. „Liesmas” biogrāfija ir Imanta Magones biogrāfija. Brīvības ielas nama direktors, „Liesmas” tempļa saimnieks ar bezkompromisa prasīgumu gan pret citiem, gan pret sevi pašu, ar redzīgu aci, stratēģa prātu un viegli ievainojamu mākslinieka dvēseli. Viņa vadībā no kādreizējā „Jautrā pāra” izaugusi vesela tautas deju un mūzikas skola ar astoņiem kolektīviem un vairāk nekā sešiem simtiem dalībnieku. „Liesmā” tapušas skaistākās Imanta Magones dejas – „Skani, mana tēvu zeme”, „Alsungas polka”, „Svētku solis”, „Sanāciet, sadancojiet”, „Sanāciet, sadziediet, sadancojiet”, „Spēlē, spēlmani”, „Dancī savu nolūkoju” un citas. 1998. gadā Imants Magone kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. „Liesmā” savu ceļu pa Latvijas skatuvēm un deju svētku stadioniem sākušas arī vairākas horeogrāfa Jāņa Marcinkeviča dejas – „Dansku ciema dancis”, „Kad mēs meitas precējām”, „Jedritvai polka”, „Semenovas kadriļa”.

BACKYARD INTERVIJA AR ELĪZU ĶIBERI

Elīza Ķibere ir ļoti dzīvespriecīga dāma, kas parādās Vasiļjeva izstādē simtsgadīgā vintage baltā kleitā. Dažiem Elīza ir pazīstama kā ballīšu organizātore „Space garage“ crew meitene, dīvainā rotu brenda „Lepouletpassive“ radītāja un   www.ImLocal.lv  Different Shoping Tour organizatore. Elīza ir simtsprocentīga rīdziniece. Tieši tāpēc man bija tik interesanti ar viņu sarunāties.

Kādas ir tavas bērnības atmiņas saistītas ar pagalmiem?

Esmu uzaugusi pagalmos – bija tālie pagalmi uz kuriem nevarēja iet, bet ļoti gribējās, jo tur bija labākas šūpoles nekā mūsu pagalmā, mani pirmie draugi bija no pagalma. Atceros kā ārā pie logiem bļāvām viens otram - „Nāc ārā spēlēties!“, vai mamma kliedza – „Elīza, nāc mājās!“ – „Nu, mamm, var vēl drusciņ?“ – „Nē!“ – „Nu lūdzu!“ – „Momentāli mājās!“. Bija netālu tāds pagalms, kur bija bumbpatversme, kur ziemā bija visforšākā vieta kur slidināties. Es uzaugu Katrīnas Dambī, rajonā, kas agrāk saucās Kosmoss. Vēl tagad taksistiem pasakot, lai aizved uz Kosmosu, attapsies Katrīnas Dambī. Blakus bija rajons, kas saucās Koreja, kur ir ļoti interesanti pagalmi, kur 50-60tajos gados ir dzīvojuši korejiešu jūrnieki. Mēs tur ložņājām ļoti daudz pa tām mājām, kuras vēl tagad tur ir, pussabrukušas, pagalmi aizauguši ar krūmiem. Tagad tur bomži piknikus taisa. Tur viss ir iekārtots – krēsli izgrebti, baļķi salikti, ir ugunskura vietas, izmētātas somiņas un kurpes, zeķubikses izkārtas. Viss kā pienākas.

Pēc tam es dzīvojos pa Hospitāļu ielas pagalmiem. Tur arī bija ļoti interesanti, mēs ar draudzeni spēlējām detektīvos. Mēs izsekojām cilvēkus un fotografējām viņus ar melnbalto fotoaparātu, pierakstījām noziegumus, ko viņi, mūsuprāt, bija paveikuši. Tur tika uzcelta māja, kas bija tāda mistiska. Pirms kādiem pieciem gadiem izrādījās, ka tā ēka bija Latvijas CIP ofiss. Tā māja atrodas uz Miera ielas, balta māja, kur visur ir kameras, augsta sēta. Mēs tur ložņājām un mēģinājām izdibināt kas tur notiek. Tad mēs pa traumataloģijas institūta pagalmiem dzīvojāmies, arī fotogrāfējām. Gājām uz vietu, kur nes ārā līķus, kur kremē. Interesati bija vērot sniegā asinis pie Brasas cietuma. Mēs bijām kā tādi pagalmu detektīvi (smejas), veicām pagalmu izmeklēšanas. 

Pastāstīsi par pasakām, lietām, kas tev rādījās vienā no pagalmiem?

Jau tādā piedienīgā vecumā, pusaudžu gados es pamēģināju sēnes. Tepat netālu uz Barona ielas bija tāds pagalms, kur mēs visu laiku dzīvojāmies. To pagalmu sauca Žurka. Tur dzīvojās vietējie Hip-hoperi, kas to iesauca par Žurku. Pēc darba, es tad strādāju Funk veikalā, satikāmies Žurkā un domājām iet tālāk, bet nekur tālāk netikām. Man rādījās ārkārtīgi skaisti latviskie raksti, auseklīši, kuri veidojās no kukuržņiem, kas līda ārā no zemes. Pagalma nokrāsa bija lillā. Es nevarēju aiziet uz tualeti, jo man likās, ka no visiem pagalma logiem skatījās cilvēki. Es biju diezgan izmisusi.

Vai tev ir kāds mīļākais pagalms, kur kādreiz kādu aizved parādīt?

Ir viens interesants pagalms, tāds starp pagalmiem no Miera ielas, pretī Brasas stacijas tramvaja pieturai, vienkārši starp mājām ir kādu septiņdesmit centimetru plata sprauga, kas ir visas mājas garumā, tur var iziet cauri un nonākt pagalmā, kur pāri ielai jau sākas kapi. Tādas spraugas ir liels retums, ne visi tur varētu iziet cauri. Vēl ir interesants pagalms uz Stabu ielas 29, kur dzīvo mana draudzene Heida. Tur pagalma vidū ir uzstādīta strūklaka - dzērve, kas vems ārā ūdeni. Ļoti interesants veidojums. Vēl viens ārkārtīgi interesants pagalms ir uz Stabu ielas aiz krustojuma ar Čaka ielu. Tur ir lielie vīri, kas tur arkas. Tur ir tāds savdabīgs pagalms ar dīvainu atmosfēru, ļoti garš ar divstāvīgu koka māju pa vidu. Vecrīgā ir pagalms ar dīķi. Veca māja, kurai viena jumta daļa nav un uzkāpjot otrā stāvā var dzert alu un skatīties zvaigznēs. Tas ir pretī Nautilusam, aiz aizžogojuma. Tur izskatās, ka agrāk bija kaut kāds čekas nams. Dīķīs ir tāds toksiski zaļš – vēstījums no Černobiļas. Uz Miera ielas ir maza mājiņa ar tornīti, tur es pirmo reizi piedzēros no Laimas Prozit konfektēm. Tad vēl tās tirgoja uz svara. Mēs nopirkām visas lillā. Un šūpolēs draudzene pārsita pieri.

Āgenskalnā ir ļoti interesanti pagalmi pie Nometņu ielas, Meža ielā. Tur viens vīrs krāj visādas mantas, diezgan iespaidīgi izskatās – pagalms pilns ar visādiem krāmiem, tikai jāuzmanās, tas vīrs ir nikns un dzen visus prom. Vēl man patīk shortcuts no Tērbatas ielas uz Brīvības ielu La Roccas rajonā. Ļoti interesati tā pa pagalmiem iziet cauri.

Kā tev patīk šī bloga ideja?

Jums vajag detektīvu (smejas). Ļoti interesanti, man vienmēr ir patikuši pagalmi. Kad dzīvoju Londonā mums vienmēr bija interesanti pagalmi. Ir tāds rajons Poplar, kur pagalmi sastāvēja no četriem betona klučiem un žoga. Mēs varam lepoties ar Rīgas pagalmiem.

Novēlējums BACKYARDam:

Atrodied detektīvus, noorganizējiet ballīti, lai BACKYARD plaukst un zeļ!

DZIRNAVU IELAS PAGALMS 3

 Pie šīs ejas es sastingu - kas gan slēpjas aiz diviem aizslēgtiem vārtiem, kāda paralēla pasaule tiek tik ļoti rūpīgi aizsargāta?

DZIRNAVU IELAS PAGALMS 2

Šis pagalms saņēma manu fotoaparāta maciņu trofejā - vecas lietas pazūd, jaunas atrodas. Es pati pazudu meitenes acīs, kas spēlējās ar izmētātām kurpēm. Oči čjornije...

ALEKSANDRA ČAKA IELAS PAGALMS 10

Milzīga māja, kas redzama no pagalma, momentāli iedvesa manī respektu. Laiks bija apmācies un es negribēju salīt, neaizgāju apskatīties kas tā ir par ēku, bet šāda doma mani nav atstājusi.

ALEKSANDRA ČAKA IELAS PAGALMS 9

Rozā vārtrūme. Faktiski vārtrūme arī ir šī pagalma dostoprimečateļnostj.