Desmit minūtes līdz slēgšanai. Es jau kavēju. Fūūū, paspēju laikā. Ir 16:50. Netālu no kluba Essential, uz Skolas ielas ir pagalms. Pagalmā ir māja, kurā agrāk uzturējās visa administrācija.
Stāsts ir par „Sarkano krustu” – vietu, kur var nodot drēbes anonīmi, liela kaste ar caurumu vidū, gluži kā laukos sausā tualete J. Ejam dziļāk pagrabiņā, kur nedaudz ir mitra smaka- bet tur var pavadīt 3 stundas. Dabūt gan savai draudzenei stilīgu moderno deju tipa kleitu uz vecmeitu balles pasākumu. Gan arī briļļu rāmjus pa 0,05 Ls/gab. Un sev jaunas acu ēnas pa 0,30 Ls un vaigu mirguļus.
Man ir viens stāts. Riktīga shēma ar pozitīvisma iezīmēm.
Pie manas mammas uz darbu nāk dažādas vecenītes, tantiņas, maza auguma ar lieko svaru, nekārtīgiem iesirmiem matiem, bet ļoti sisrsnīgas. Mana mamma strādā „Kurzemes namu apsaimniekotājs” par dispečeri, darbs atrodas vecā teritorijā uz Slokas ielas, kur agrāk bija ugunsdzēsības dienests. Pa lielam viņas darba vieta izskatās pēc riktīga kantora Kolhoznieku vajadzībām. Bet viņa atbild par ļoti nopietnām lietām. Pēc darba apraksta un viņas pienākumiem, viņa būtu pelnījusi ofisu lielā modernā jaunceltnē ar milzu logiem, ko projektējis kāds vīzdegunīgs arhitekts. Tad lūk, šīs tantiņas nes drēbes melnos miskastes maisos un piedāvā – sakot, ka tie ir no „Sarkanā krusta”, ņemiet par brīvu, kas patīk izlasiet laukā un pāturiet sev vai meitām. Mana mamma zina, ka esmu liela „humpalniece”. Laikam jau esmu ieguvusi šādu titulu, jo man tagad visādās draudzenes vaicā padomu par labākajām humpalām. Vienmēr iesaku Āgenskalnā – vietu, kur viss par 0,75 Ls/gab.
Pēc mammas maisu izčekošanas – tie maisi nonāk pie manis uz šķirošanu un tad nu tiek atrastas ļoti sakarīgas, pārsvarā melnās drēbes J - schwarz uber alles. Ja kaut kas ir foršs, bet man līdz galam nepatīk vai neder, es pataupu draudzenēm. Man nav pat šaubas, ka viņas būs tikai par to priecīgas un būšu trāpījusi gaumes niansēs.
Liktenīgie svārki un bikses jau ir atradušas saimniekus. Dodamies uz mājas viesībām, dzimšanas dienu, ja pareizi atminos - tur kāda no klātesošajām meitenēm atpazīst savus mīļākos svārkus un bikses. Jo savā laikā atbalsta labdarības pasākumus vai vienkārši redzēja, ka šīs lietas vairs neiederas viņas garderobē. Patiešām nezinu, kā tur viss tas notika.
Bet par ko es esmu droša- sanāk lieliska shēma. Tāda pati, kās visās dzīves sfērās un līkločos. Viss ir sashēmots. Pat šobrīd es esmu shēmas otrajā līmenī. Shēmā, kad pati sadzejoju un piepušķoju stāstu Backyard projektam.
Es ļoti ceru, ka draugi atcerēsies šo gadījumu un nedaudz uzsmaidīs vai norēksies līdz bezspēkam? Kā ta būs, mazie ko? :D
Jo shēmas gala rezultāts tak ir pozitīvs. Mēs dalāmies it visā. Še tev sprādze, še tev kleita, vari paņemt manu dvieli un šovakar es uztaisīšu vakariņas. Mēs atbalstam viens otru un neturam ļaunu. Esam uber pozitīvākie un sirsnīgākie cilvēki. Palīdzam tantiņai šķērsot ielu, paņemam uz mājām mazus noklīdušus kaķēnus un sarunājam viņiem jaunas mājas, jaunus cilvēkus, ko iemīlēt un pieķerties un justies droši, palīdzam uzklausot tuvākos ar sasirgušu problēmu vai par to, ka nevar izturēt savus darba kolēģus.
Gribas dēvēt šo laiku par mīlestības laiku. Kad teju, teju cilvēki sāks vairāk atvērties mīlestībai.
Sirsnība, smaidi, smiekli, viss pozitjivņikā, chiliņā...
Bet mēs jau cilvēki esam sarežģītas būtnes –grozi kā gribi, vienam nepatīk meita, otram kleita un trešam vispār nekas nepatīk. Vai arī ceturtais neprot ķert no dzīves kaifu. Es arī to diemžēl vēl neprotu uz visiem 100% un mācos katru dienu.
Bet es jau zinu, rezultāts drīz būs, drīz es būšu uz mīlestības pjedestāla. Kad nenāk vairs cepiens un tev uz visu būs pajāt, ka tikai dzīvot ar visu sirdi un izdegt šajā dzīvē! Tikai jāpastrādā ar sevi, mazie. Ņau!
