Rakstot šo blogu un klejojot pa vairākiem
simtiem vārtrūmju, jābrīnās, cik daudz krāmu mēs savā dzīvē iemantojam. Puse no
tiem paliek par lielām mēslu čupām. Pilns pagalms ar veicem dīvaniem, salauztiem
krēsliem, lietussargiem. Es tur esmu, pieveru acis un uzburu ainiņas, kas šeit
varēja notikt tad, kad vēl bija sakopts un apdzīvots.
Vasaras svelmē maza meitene, mellu muti un
noķēpātā gaiši zilā kleitiņā rotaļīgi šupina kājas sarkanajās šūpolēs. „Emīlij,
nāc pusdienās” – izkārusies rozā peņuārā un ruļļiem matos kliedz omīte. Šovakar
ir Dailes teātrī izrāde. Pēc sludinājuma www.otrapusepec60.lv viņu uzaicināja
kāds izskatīgs, pusmūža vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem. Omīte Elvīra ir
satraukusies, nez vai vēl prot novilkt taisnu kontūru ar lūpzīmuli un koķeti
sarunāties ar vīriešiem. Visu dienu kaut kas viņai krīt no rokām ārā. Vēderā
patīkama kņudoņa un patīkams satraukums – vai Romualds būs tikpat izskatīgs
dzīvē, kā rāda bilde kompītera (omītes izrunā) ekrānā. Emīlijas vecāki ir
aizbraukuši romantiskā ceļojumā uz Krimu. Vakarā Emīliju pieskatīs kaimiņiene
Elga, kura vienmēr uzbāžās ar cepumiem, kuros jau ir sasūkusies bufetes smaka.
Kad Elga sāk stāstīt, ko redzējusi šodien autobusa pieturā, tirgū zivju
paviljonā vai lielās ar savām leopardraksta apakšbiksītēm vai par savu
jaunību, Emīlija parasti riebumā savelk
savu mazo degunteli un piesedzas ar kaut ko, kas ir pa rokai – mežģīņainais
galdauts, mutautiņš vai savu garo matu bizi, kas maigi smaržo pēc „KRA KRA”
šampūna. Elgas tantei ļoti smako no mutes.
Emīlija, kad izaugs liela būs aktrise. Tā viņa
stāstīs nometnē, ja vecāki šogad izlems sūtīt viņu atkal uz „Ronīšiem”. Viņa
ļoti ilgojas pēc savām pagājušas vasaras draudzenēm – Lauras, Diānas un Daces.
Spēlējoties viena smilšu kastē, viņa vienmēr iztēlojas, ka meitenes ir ar viņu
kopā un kopīgi ceļ smilšu pilis un ķiķina par bērnišķīgām tēmām.
No comments:
Post a Comment