MEŽA PROSPEKTS 44

11. tramvaja galapunktu, kur beidzas sliedes, to vietu es iztēlojos kā ainu no krievu pasakas – pojdjosh na pravo, ozero najdjosh, pojdjosh na levo v razvalini starogo doma popadjosh… Tā arī es nokļuvu pie Meža prospekta 44 ēkas, izvēloties iet pa kreisi. Neviena detaļa neizslīdēja no mana acu skatiena, no klusas objektīva lēcas kustības un spoguļa klikšķa. Mūsu galvaspilsētā ir daudz šādu māju, katra ar savu vēsturi. Es izdomāju jaunu, savu redzējumu. Ja es vēlētos, lai katrs no jums aizbrauktu uz Mežaparku apskatīt šo māju, man jāparāda tā no neparastā rakursa.

Pēc, ar sūnām apauguša jumta, es skaitu gadus – 10. Pēc aizsisto logu daudzuma es skaitu cilvēkus – 7. Es mēģinu iztēloties naglu čupu, kas nu jau 10 gadus tur šos dēļus pienaglotus pie logu rāmjiem. Kādreiz arī šajos logos spīdēja saule, te skraidīja bērni un viss liecināja par gaisā virmojošo laimes sajūtu. Šī māja nenomira, to nogalināja. To atstāja, pameta. Iespējams nepatīkamas atmiņas, iespējams kāds notikums lika visiem tās iemītniekiem pārvākties uz citiem medību laukiem, sākt vai turpināt savu dzīvi citur. Baltais kaķis pamanījās iedzīvoties pie tuvākajiem kaimiņiem, kāmis jau sen bija bez vēsts pazudis plašajos apkārtnes mežos, atstāto riteni „aizņēmās“ dvīņu brāļi, lai ātrāk tiktu līdz Ķīšezeram. 

Es iedomājos, ka meitene, šīs mājas bijusī iemītniece vārdā Silvija, ik gadu atgriežas pie šī pagātnes dzīves pieminekļa. No visiem ģimenes locekļiem viņa ir vienīgā, kas to dara, slepus, nevienam nestāstot, kur dodas. Pat viņas vīrs un bērni nezin. Šis rituāls ir meistarīgi nomaskēts ar ikgadējo kursabiedru salidojumu, uz kuru Silvija dodas viena, jo grib brīvi paklačoties par dzīvi. Tā viņa to izskaidro savam vīram.

Pie Meža prospekta 44 Silvija aizver acis un ceļo pagātnē, viņa skrien pa trepēm, paklūp, ceļas un turpina savas bērna ikdienas gaitas. Viņas atmiņās nelielie vārtiņi ir plaši vaļā un mazās lampiņas spoži izgaismo viņai ceļu. Tagadnē Silvija ir sieviete, ko apkārtējie uzskata par veiksminieci – labs darbs, audzināti bērni, jauks vīrs. Viņai ir viss, ko sabiedrība vēlas redzēt katrā no mums. Taču arī paraugbērniem kaut kā pietrūkst un šis kaut kas jau 10 gadus pievelk Silviju pie pamestās mājas, kur logos viņa redz savas mammas siluetu, kur nelielā strūklakā vizuļojas varavīksne. Viņa mēģina atcerēties vienu svarīgu vakaru, vai tā bija agrā pēcpusdiena, kad viņas tēvs, mazliet iedzēris jāņogu vīnu, atklāja viņai slēptuvi. Toreiz viņai tas nelikās svarīgi, bet tagad viss ir mainījies un viņa lauza galvu par tās precīzu atrašanās vietu jau 10 gadus… 

Es satiku Silviju, izrādījās, ka viņa ir tāda pati piedzīvojumu meklētāja kā es. Mēs kopā arī izdomājām šo stāstu.