ELZIABETES 101/103

Šīs būs stāsts par vientulību.

Jau 3 gadus remontē šo ēku, kas atrodas pašā Rīgas centrā, blakus nojauktajam pastam. Man vienmēr ir interesējis, kas atrodas aiz tās. Liels pagalms ar tāda paša tipa ēkām, kur omulīgi ir izmitinājušies iedzīvotāji, zvērinātu advokātu ofisi un hoteļi, hosteļi un cita veida infrastruktūras.

Fotografējot šo pagalmu, satiku vienu no blakus nama iedzīvotājām Dzintru. Kura ir palikusi pavisam viena. Pensionāre bez draugiem un radiem. Visi aizgājuši uz citiem medību laukiem. Viņai nekas neinteresē un viņa neko nedara, gaida savu pēdējo stundiņu atnākam.

Daudzi brauc prom un pamet šo valsti, tāpēc rodas tukšas, vientuļas ēkas. Iedomājos, ka tukšie tumšie logi ir mājas acis un nobirušais apmetums ir asaras. Mājas kā dzīvas būtnes, kuras arī jūt un ilgojas pēc mazu bērnu klaigām un dipināšanu pa parketa grīdu.

Kad tu paliec vecs, tu esi nevienam nevajadzīgs. Tāpēc vajag pēc sevis kaut ko atstāt.

Bērnus? Tā sāk palikt par luksusa lietu, kuru var atļauties nedaudzi. 

Pabalsts 8 Ls mēnesī.

Are you killing me? *Atvasinājums no Are you kidding me?

 Un tā mēs eksistējam pie sasistas siles, vientulībā, gaidot savu galu pienākam!  

 

ALBERTA IELA

Few month ago, saulainā dienā, kad uz zemes vēl nebija sniegs, kāds pilsētas viesis (patiesībā viņi bija divi) palūdza mani eskortēt viņus uz Alberta ielu. Šī neparastā diena uz ilgu laiku iespiedās man atmiņā. Gids no manis ir diezgan sūdīgs, toties es zinu ceļu un daudz smaidu. Ar to arī nopelnīju lielu kafijas krūzi nelielā kafejnīcā pie pašas Alberta ielas. Reiz es to mēdzu saukt par Alberta ielas karaļvalsti, māju numur 11. Es mēdzu tur iet ciemos. Tagad es tikai parādu pagalmus un paraustu plecus pie katriem vārtiem, kas aizšķērso manu ceļu. 

Todien es jutos vientuļi, mani viesi mani pameta, šis ceļojums bija kā atvadas kaut kam, kas paspēja kļūt par daļu no manis. Es negribēju laist vaļā rokas, negribēju pirkt lina šalles, negribēju slēpt savas asaras.

Saule spīdēja man acīs un es slēpos vārtrūmēs. Es nebiju te bijusi vairākus gadus. Man atmiņā atausa tā diena, kad palīdzēju vienai fotogrāfei un asistēju stilistei fotosesijā Santai. Toreiz mēs izstaigājām visus pagalmus un līdām iekšā visās miskastēs. Trash bija modē. Pagalmos vēl stāvēja vecie zaporožici un mētājās plīša lāči. Un visi pagalma bērni skrēja mums pakaļ un vēroja mūsu darbību, prasīja autogrāfus modelēm.

Es biju priecīga, nogurusi, bet priecīga. Man gribējās nopirkt bērniem saldējumu, bet toreiz man nebija naudas. Mans atalgojums par dienas darbu bija kartupeļu porcija Lido Vērmanītis. Es neatceros kāpēc toreiz neņēmu gaļu. Šodien es to visu atceros ar smaidu. Mani kompanjoni ir lieliski, es mēģinu skaisti runāt, viņi mani oratoriski iedvesmo. Pamazām es aizmirsu savas bēdas, es skaidri un gaiši zināju, ka satikšu viņus vēl.