Šīs būs stāsts par vientulību.
Jau 3 gadus remontē šo ēku, kas atrodas pašā Rīgas centrā,
blakus nojauktajam pastam. Man vienmēr ir interesējis, kas atrodas aiz tās. Liels
pagalms ar tāda paša tipa ēkām, kur omulīgi ir izmitinājušies iedzīvotāji,
zvērinātu advokātu ofisi un hoteļi, hosteļi un cita veida infrastruktūras.
Fotografējot šo pagalmu, satiku vienu no blakus nama
iedzīvotājām Dzintru. Kura ir palikusi pavisam viena. Pensionāre bez draugiem
un radiem. Visi aizgājuši uz citiem medību laukiem. Viņai nekas neinteresē un
viņa neko nedara, gaida savu pēdējo stundiņu atnākam.
Daudzi brauc prom un pamet šo valsti, tāpēc rodas tukšas,
vientuļas ēkas. Iedomājos, ka tukšie tumšie logi ir mājas acis un nobirušais
apmetums ir asaras. Mājas kā dzīvas būtnes, kuras arī jūt un ilgojas pēc mazu
bērnu klaigām un dipināšanu pa parketa grīdu.
Kad tu paliec vecs, tu esi nevienam nevajadzīgs. Tāpēc vajag
pēc sevis kaut ko atstāt.
Bērnus? Tā sāk palikt par luksusa lietu, kuru var atļauties
nedaudzi.
Pabalsts 8 Ls mēnesī.
Are you killing me? *Atvasinājums
no Are you kidding me?
Un tā mēs eksistējam pie sasistas siles, vientulībā, gaidot savu galu pienākam!
Un tā mēs eksistējam pie sasistas siles, vientulībā, gaidot savu galu pienākam!
  |
Ne visi eksistē! Daži prot arī dzīvot, ne obligāti ņemt no dzīves, bet izdzīvot to.
ReplyDelete