ALBERTA IELA

Few month ago, saulainā dienā, kad uz zemes vēl nebija sniegs, kāds pilsētas viesis (patiesībā viņi bija divi) palūdza mani eskortēt viņus uz Alberta ielu. Šī neparastā diena uz ilgu laiku iespiedās man atmiņā. Gids no manis ir diezgan sūdīgs, toties es zinu ceļu un daudz smaidu. Ar to arī nopelnīju lielu kafijas krūzi nelielā kafejnīcā pie pašas Alberta ielas. Reiz es to mēdzu saukt par Alberta ielas karaļvalsti, māju numur 11. Es mēdzu tur iet ciemos. Tagad es tikai parādu pagalmus un paraustu plecus pie katriem vārtiem, kas aizšķērso manu ceļu. 

Todien es jutos vientuļi, mani viesi mani pameta, šis ceļojums bija kā atvadas kaut kam, kas paspēja kļūt par daļu no manis. Es negribēju laist vaļā rokas, negribēju pirkt lina šalles, negribēju slēpt savas asaras.

Saule spīdēja man acīs un es slēpos vārtrūmēs. Es nebiju te bijusi vairākus gadus. Man atmiņā atausa tā diena, kad palīdzēju vienai fotogrāfei un asistēju stilistei fotosesijā Santai. Toreiz mēs izstaigājām visus pagalmus un līdām iekšā visās miskastēs. Trash bija modē. Pagalmos vēl stāvēja vecie zaporožici un mētājās plīša lāči. Un visi pagalma bērni skrēja mums pakaļ un vēroja mūsu darbību, prasīja autogrāfus modelēm.

Es biju priecīga, nogurusi, bet priecīga. Man gribējās nopirkt bērniem saldējumu, bet toreiz man nebija naudas. Mans atalgojums par dienas darbu bija kartupeļu porcija Lido Vērmanītis. Es neatceros kāpēc toreiz neņēmu gaļu. Šodien es to visu atceros ar smaidu. Mani kompanjoni ir lieliski, es mēģinu skaisti runāt, viņi mani oratoriski iedvesmo. Pamazām es aizmirsu savas bēdas, es skaidri un gaiši zināju, ka satikšu viņus vēl.