Es jūtu vīrieša smaržas. Pirms manis te kāds ir bijis.
Ir svētdiena, tuvojas rudens un ir grūti izlīst ārā no mājas. Taču, ja kāds pasaka burvju vārdu PAGALMS, tādam kārdinājumam es nespēju pretoties. Šoreiz programmā Artilērijas iela 21 un Čaka iela 117. Šeit ne reizi vien tika skaitītas izmētātās auto riepas, šūpoles un cara laika muižas. Cauri šaurajām ejām, ar bērnu pie rokas, es iekļuvu citās pasaulēs, viena pēc otras. Man jau iepriekš tika pastāstīts, kas mani gaida aiz stūra. Tā es secināju, ka bērniem ir labāka atmiņa nekā mums pieaugušajiem. Bērns katrā no šiem pagalmiem atrod vēl vairāk interesanta. Vai gribi redzēt kādu backyardu bērna acīm? Svētdiena ir īstā diena.
Vienā no pagalmu krustojumiem (jauns termins pagalmu zinātājiem) pie mums pienāca kāds jauns vīrieties. Nē, viņš nebija sasmaržojies, tātad tas nebija īstais. Viņš jautāja vai nevar mums kā palīdzēt. Uz atbildi, ka mēs tikai apbrīnojam pagalmus, viņš brīnījās. Tā tak nevar būt! Mēs noteikti esam kaut kāda nebūt inspekcija. Gluži kā no filmām par Padomju savienību. Arī mūsu galvaspilsētas pagalmi ir tieši tādi. Kā teica mans draugs – „Ja šāds pagalms būtu Parīzē, tas būtu sakopts ar galdiņiem un cilvēki nāktu no rītiem dzert kafiju. Kaimiņi sveicinātu viens otru ar smaidu un pašceptām ābolmaizītēm.“ Bet varbūt tā nemaz nevajag. Mēs esam vēsi, savā nodabā un lai cik katrs no mums censtos pietuvoties kaimiņam, tas nesanāk, jo mums nav laika, mēs steidzamies, mēs baidamies, ka mums uzsūtīs komisijas no kaimiņu mājas, mēs esam skaudīgi un zinam, ka arī citi tādi ir.
Drīz šos pagalmus pārklās sniega kārta, bet pagaidām mēs priecājamies par silto novembra sākumu, iekuram krāsni un izvelkamies svētdienas rīta pastaigā pa pagalmiem, kas priekš mums jau ir kada cita Backyard fana atklāti.
No comments:
Post a Comment