Esmu bezgala pateicīga par šo pilsētu.
Jūra, Fontain Palace, ROCK`N ROLLS. Ja gribas noraut jumtu- jābrauc uz Liepāju. Pavadot līdz pat 3 stundām mašīnā vai busā, braucot no Rīgas, izkāp jau tur migliņā. Ziema vai vasara. Pārņem uzbudinošas sajūtas.
Jau no jaunības dienu trakumiem- apmēram 14, 15 gados braucu ar draudzeni ar stopiem, vienkārši tāpat. Vakarā dzerot, izdomājām, ka jāiet stopēt. Aizstopējam, iegājām veikalā, nopirkām baltmaizi un kefīru, ko atdevām bomzītim un aidā uz šoseju atpakaļ mājās.
Tad sākās Baltic Beach Party laiki – kā ikvasaras tradīcija. Stopi vai autobuss, palikšana pie krustmātes – izēšanās. Viņa bija lieliska pavāre (Strādāja hotel Amrita un arī laikam Fontain) un vienmēr cienāja mūs ar gardiem ēdieniem un saldajiem, spilgti atceros šokolādes krēmu ar ķīseli, gluži kā padomju laiku ēdnīcās – metāla trauciņš ar plastmasas baltu kājiņu. Pastaiga ar suni Dolliju pa blakus parku. Ballīte līdz rīta gaismai un pamošanās nepazīstamās sētās ar nepazīstamiem čaļiem.
Un tad nāca Fontain laiki – draudzējoties ar mūziķiem, atradu savu vietu, kur vienmēr gribas atgriezties. Uz pekli :D Pēc Fontain kluba nodegšanas un atdzimšanas, deguma+krāsas+alkohola+koka+dūmu smaka iesūkusies manā maikā, kura divas dienas ir notupējusi somā. Pārņem nostaļģija. Gribas atkal un atkal sēdēt sagurušam hoteļa foajē uz apzeltītajiem dīvāniem. Paldies mūzikai, kas mani turp aizvilka un lika iemīlēties.
Summer sound 3 dienu mutulis vasarā un tagad 18. Novembra svētki kopā ar Skyforgers un Radikals.
Nekad nebiju ielīdusi pagalmos Liepājā. Tie ir vēl krāšņāki kā Rīgā. Jābrauc uz foto plenēru. Pagalmā var atrast veco laiku aprūsējušas dzirkles un baltu kaķi, kas kā storažs sēž uz atkritumu urnas.
Man patīk kavēties atmiņās...
No comments:
Post a Comment