ELZIABETES 101/103

Šīs būs stāsts par vientulību.

Jau 3 gadus remontē šo ēku, kas atrodas pašā Rīgas centrā, blakus nojauktajam pastam. Man vienmēr ir interesējis, kas atrodas aiz tās. Liels pagalms ar tāda paša tipa ēkām, kur omulīgi ir izmitinājušies iedzīvotāji, zvērinātu advokātu ofisi un hoteļi, hosteļi un cita veida infrastruktūras.

Fotografējot šo pagalmu, satiku vienu no blakus nama iedzīvotājām Dzintru. Kura ir palikusi pavisam viena. Pensionāre bez draugiem un radiem. Visi aizgājuši uz citiem medību laukiem. Viņai nekas neinteresē un viņa neko nedara, gaida savu pēdējo stundiņu atnākam.

Daudzi brauc prom un pamet šo valsti, tāpēc rodas tukšas, vientuļas ēkas. Iedomājos, ka tukšie tumšie logi ir mājas acis un nobirušais apmetums ir asaras. Mājas kā dzīvas būtnes, kuras arī jūt un ilgojas pēc mazu bērnu klaigām un dipināšanu pa parketa grīdu.

Kad tu paliec vecs, tu esi nevienam nevajadzīgs. Tāpēc vajag pēc sevis kaut ko atstāt.

Bērnus? Tā sāk palikt par luksusa lietu, kuru var atļauties nedaudzi. 

Pabalsts 8 Ls mēnesī.

Are you killing me? *Atvasinājums no Are you kidding me?

 Un tā mēs eksistējam pie sasistas siles, vientulībā, gaidot savu galu pienākam!  

 

ALBERTA IELA

Few month ago, saulainā dienā, kad uz zemes vēl nebija sniegs, kāds pilsētas viesis (patiesībā viņi bija divi) palūdza mani eskortēt viņus uz Alberta ielu. Šī neparastā diena uz ilgu laiku iespiedās man atmiņā. Gids no manis ir diezgan sūdīgs, toties es zinu ceļu un daudz smaidu. Ar to arī nopelnīju lielu kafijas krūzi nelielā kafejnīcā pie pašas Alberta ielas. Reiz es to mēdzu saukt par Alberta ielas karaļvalsti, māju numur 11. Es mēdzu tur iet ciemos. Tagad es tikai parādu pagalmus un paraustu plecus pie katriem vārtiem, kas aizšķērso manu ceļu. 

Todien es jutos vientuļi, mani viesi mani pameta, šis ceļojums bija kā atvadas kaut kam, kas paspēja kļūt par daļu no manis. Es negribēju laist vaļā rokas, negribēju pirkt lina šalles, negribēju slēpt savas asaras.

Saule spīdēja man acīs un es slēpos vārtrūmēs. Es nebiju te bijusi vairākus gadus. Man atmiņā atausa tā diena, kad palīdzēju vienai fotogrāfei un asistēju stilistei fotosesijā Santai. Toreiz mēs izstaigājām visus pagalmus un līdām iekšā visās miskastēs. Trash bija modē. Pagalmos vēl stāvēja vecie zaporožici un mētājās plīša lāči. Un visi pagalma bērni skrēja mums pakaļ un vēroja mūsu darbību, prasīja autogrāfus modelēm.

Es biju priecīga, nogurusi, bet priecīga. Man gribējās nopirkt bērniem saldējumu, bet toreiz man nebija naudas. Mans atalgojums par dienas darbu bija kartupeļu porcija Lido Vērmanītis. Es neatceros kāpēc toreiz neņēmu gaļu. Šodien es to visu atceros ar smaidu. Mani kompanjoni ir lieliski, es mēģinu skaisti runāt, viņi mani oratoriski iedvesmo. Pamazām es aizmirsu savas bēdas, es skaidri un gaiši zināju, ka satikšu viņus vēl.

MEŽA PROSPEKTS 44

11. tramvaja galapunktu, kur beidzas sliedes, to vietu es iztēlojos kā ainu no krievu pasakas – pojdjosh na pravo, ozero najdjosh, pojdjosh na levo v razvalini starogo doma popadjosh… Tā arī es nokļuvu pie Meža prospekta 44 ēkas, izvēloties iet pa kreisi. Neviena detaļa neizslīdēja no mana acu skatiena, no klusas objektīva lēcas kustības un spoguļa klikšķa. Mūsu galvaspilsētā ir daudz šādu māju, katra ar savu vēsturi. Es izdomāju jaunu, savu redzējumu. Ja es vēlētos, lai katrs no jums aizbrauktu uz Mežaparku apskatīt šo māju, man jāparāda tā no neparastā rakursa.

Pēc, ar sūnām apauguša jumta, es skaitu gadus – 10. Pēc aizsisto logu daudzuma es skaitu cilvēkus – 7. Es mēģinu iztēloties naglu čupu, kas nu jau 10 gadus tur šos dēļus pienaglotus pie logu rāmjiem. Kādreiz arī šajos logos spīdēja saule, te skraidīja bērni un viss liecināja par gaisā virmojošo laimes sajūtu. Šī māja nenomira, to nogalināja. To atstāja, pameta. Iespējams nepatīkamas atmiņas, iespējams kāds notikums lika visiem tās iemītniekiem pārvākties uz citiem medību laukiem, sākt vai turpināt savu dzīvi citur. Baltais kaķis pamanījās iedzīvoties pie tuvākajiem kaimiņiem, kāmis jau sen bija bez vēsts pazudis plašajos apkārtnes mežos, atstāto riteni „aizņēmās“ dvīņu brāļi, lai ātrāk tiktu līdz Ķīšezeram. 

Es iedomājos, ka meitene, šīs mājas bijusī iemītniece vārdā Silvija, ik gadu atgriežas pie šī pagātnes dzīves pieminekļa. No visiem ģimenes locekļiem viņa ir vienīgā, kas to dara, slepus, nevienam nestāstot, kur dodas. Pat viņas vīrs un bērni nezin. Šis rituāls ir meistarīgi nomaskēts ar ikgadējo kursabiedru salidojumu, uz kuru Silvija dodas viena, jo grib brīvi paklačoties par dzīvi. Tā viņa to izskaidro savam vīram.

Pie Meža prospekta 44 Silvija aizver acis un ceļo pagātnē, viņa skrien pa trepēm, paklūp, ceļas un turpina savas bērna ikdienas gaitas. Viņas atmiņās nelielie vārtiņi ir plaši vaļā un mazās lampiņas spoži izgaismo viņai ceļu. Tagadnē Silvija ir sieviete, ko apkārtējie uzskata par veiksminieci – labs darbs, audzināti bērni, jauks vīrs. Viņai ir viss, ko sabiedrība vēlas redzēt katrā no mums. Taču arī paraugbērniem kaut kā pietrūkst un šis kaut kas jau 10 gadus pievelk Silviju pie pamestās mājas, kur logos viņa redz savas mammas siluetu, kur nelielā strūklakā vizuļojas varavīksne. Viņa mēģina atcerēties vienu svarīgu vakaru, vai tā bija agrā pēcpusdiena, kad viņas tēvs, mazliet iedzēris jāņogu vīnu, atklāja viņai slēptuvi. Toreiz viņai tas nelikās svarīgi, bet tagad viss ir mainījies un viņa lauza galvu par tās precīzu atrašanās vietu jau 10 gadus… 

Es satiku Silviju, izrādījās, ka viņa ir tāda pati piedzīvojumu meklētāja kā es. Mēs kopā arī izdomājām šo stāstu. 

 

E.BIRZNIEKA UPĪŠA IELA

Rakstot šo blogu un klejojot pa vairākiem simtiem vārtrūmju, jābrīnās, cik daudz krāmu mēs savā dzīvē iemantojam. Puse no tiem paliek par lielām mēslu čupām. Pilns pagalms ar veicem dīvaniem, salauztiem krēsliem, lietussargiem. Es tur esmu, pieveru acis un uzburu ainiņas, kas šeit varēja notikt tad, kad vēl bija sakopts un apdzīvots.  

Vasaras svelmē maza meitene, mellu muti un noķēpātā gaiši zilā kleitiņā rotaļīgi šupina kājas sarkanajās šūpolēs. „Emīlij, nāc pusdienās” – izkārusies rozā peņuārā un ruļļiem matos kliedz omīte. Šovakar ir Dailes teātrī izrāde. Pēc sludinājuma www.otrapusepec60.lv viņu uzaicināja kāds izskatīgs, pusmūža vīrietis bez kaitīgiem ieradumiem. Omīte Elvīra ir satraukusies, nez vai vēl prot novilkt taisnu kontūru ar lūpzīmuli un koķeti sarunāties ar vīriešiem. Visu dienu kaut kas viņai krīt no rokām ārā. Vēderā patīkama kņudoņa un patīkams satraukums – vai Romualds būs tikpat izskatīgs dzīvē, kā rāda bilde kompītera (omītes izrunā) ekrānā. Emīlijas vecāki ir aizbraukuši romantiskā ceļojumā uz Krimu. Vakarā Emīliju pieskatīs kaimiņiene Elga, kura vienmēr uzbāžās ar cepumiem, kuros jau ir sasūkusies bufetes smaka. Kad Elga sāk stāstīt, ko redzējusi šodien autobusa pieturā, tirgū zivju paviljonā vai lielās ar savām leopardraksta apakšbiksītēm vai par savu jaunību,  Emīlija parasti riebumā savelk savu mazo degunteli un piesedzas ar kaut ko, kas ir pa rokai – mežģīņainais galdauts, mutautiņš vai savu garo matu bizi, kas maigi smaržo pēc „KRA KRA” šampūna. Elgas tantei ļoti smako no mutes.

Emīlija, kad izaugs liela būs aktrise. Tā viņa stāstīs nometnē, ja vecāki šogad izlems sūtīt viņu atkal uz „Ronīšiem”. Viņa ļoti ilgojas pēc savām pagājušas vasaras draudzenēm – Lauras, Diānas un Daces. Spēlējoties viena smilšu kastē, viņa vienmēr iztēlojas, ka meitenes ir ar viņu kopā un kopīgi ceļ smilšu pilis un ķiķina par bērnišķīgām tēmām.