Liepājas pagalmi otrā tūre

Šādā laikā vislabāk būtu sēdēt mājās un strebt karstu buljonu. 

Pagājušās nedēļas nogale- kārtējais Liepājas apmeklējums. Vai tik nebūs jāpārvācās uz turieni, jo klejojot pa pagalmiem ir ko redzēt... zaķi, kaķi, dzeltenas mājas, gluži kā Rumānijā, iekopti dārziņi un meditatīvs svētdienas dienas miers.

Situācija bija tāda, ka es biju aizvietotāja. Vienam draugam netika sieva, jo bija jāpalaiž jaunā versija mājas lapai www.uzvelckreklu.lv  – slēptā reklāma. Tad nu es lecu braucošā Audi ar vēl vienu paračku un devāmies baudīt mūziku uz pilsētu, kurā piedzimst vējš.

Rezultātā radās ideja par jaunu veidu, kā pavadīt labi laiku:

„Jums ar draugiem paredzēts jautrs vīkends ar izbraukumu, bet diemžēl tava draudzene, sieva, mīļākā  ir saslimusi un netiek? Zvani Milčai 26382220 un nebēdā, viņa ne tikai iejutīsies tavas draudzenes lomā, bet arī  uzburs jautru atmosfēru un būs lielisks kompānijas gara uzturētājs. Seksu nepiedāvāt!”

Pagalms Liepājā – kavēšanās atmiņās

Esmu bezgala pateicīga par šo pilsētu.

Jūra, Fontain Palace, ROCK`N ROLLS. Ja gribas noraut jumtu- jābrauc uz Liepāju. Pavadot līdz pat 3 stundām mašīnā vai busā, braucot no Rīgas, izkāp jau tur migliņā. Ziema vai vasara. Pārņem uzbudinošas sajūtas.

Jau no jaunības dienu trakumiem- apmēram 14, 15 gados braucu ar draudzeni ar stopiem, vienkārši tāpat. Vakarā dzerot, izdomājām, ka jāiet stopēt. Aizstopējam, iegājām veikalā, nopirkām baltmaizi un kefīru, ko atdevām bomzītim un aidā uz šoseju atpakaļ mājās.

Tad sākās Baltic Beach Party laiki – kā ikvasaras tradīcija. Stopi vai autobuss, palikšana pie krustmātes – izēšanās. Viņa bija lieliska pavāre (Strādāja hotel Amrita un arī laikam Fontain) un vienmēr cienāja mūs ar gardiem ēdieniem un saldajiem, spilgti atceros šokolādes krēmu ar ķīseli, gluži kā padomju laiku ēdnīcās – metāla trauciņš ar plastmasas baltu kājiņu. Pastaiga ar suni Dolliju pa blakus parku. Ballīte līdz rīta gaismai un pamošanās nepazīstamās sētās ar nepazīstamiem čaļiem.

Un tad nāca Fontain laiki – draudzējoties ar mūziķiem, atradu savu vietu, kur vienmēr gribas atgriezties. Uz pekli :D Pēc Fontain kluba nodegšanas un atdzimšanas, deguma+krāsas+alkohola+koka+dūmu smaka iesūkusies manā maikā, kura divas dienas ir notupējusi somā. Pārņem nostaļģija. Gribas atkal un atkal sēdēt sagurušam hoteļa foajē uz apzeltītajiem dīvāniem. Paldies mūzikai, kas mani turp aizvilka un lika iemīlēties.

Summer sound 3 dienu mutulis vasarā un tagad 18. Novembra svētki kopā ar Skyforgers un Radikals.

Nekad nebiju ielīdusi pagalmos Liepājā. Tie ir vēl krāšņāki kā Rīgā. Jābrauc uz foto plenēru. Pagalmā var atrast veco laiku aprūsējušas dzirkles un baltu kaķi, kas kā storažs sēž uz atkritumu urnas.

Man patīk kavēties atmiņās...

ARTILĒRIJAS IELA 21 UN ČAKA IELA 117

Es jūtu vīrieša smaržas. Pirms manis te kāds ir bijis.

Ir svētdiena, tuvojas rudens un ir grūti izlīst ārā no mājas. Taču, ja kāds pasaka burvju vārdu PAGALMS, tādam kārdinājumam es nespēju pretoties. Šoreiz programmā Artilērijas iela 21 un Čaka iela 117. Šeit ne reizi vien tika skaitītas izmētātās auto riepas, šūpoles un cara laika muižas. Cauri šaurajām ejām, ar bērnu pie rokas, es iekļuvu citās pasaulēs, viena pēc otras. Man jau iepriekš tika pastāstīts, kas mani gaida aiz stūra. Tā es secināju, ka bērniem ir labāka atmiņa nekā mums pieaugušajiem. Bērns katrā no šiem pagalmiem atrod vēl vairāk interesanta. Vai gribi redzēt kādu backyardu bērna acīm? Svētdiena ir īstā diena.

Vienā no pagalmu krustojumiem (jauns termins pagalmu zinātājiem) pie mums pienāca kāds jauns vīrieties. Nē, viņš nebija sasmaržojies, tātad tas nebija īstais. Viņš jautāja vai nevar mums kā palīdzēt. Uz atbildi, ka mēs tikai apbrīnojam pagalmus, viņš brīnījās. Tā tak nevar būt! Mēs noteikti esam kaut kāda nebūt inspekcija. Gluži kā no filmām par Padomju savienību. Arī mūsu galvaspilsētas pagalmi ir tieši tādi. Kā teica mans draugs – „Ja šāds pagalms būtu Parīzē, tas būtu sakopts ar galdiņiem un cilvēki nāktu no rītiem dzert kafiju. Kaimiņi sveicinātu viens otru ar smaidu un pašceptām ābolmaizītēm.“ Bet varbūt tā nemaz nevajag. Mēs esam vēsi, savā nodabā un lai cik katrs no mums censtos pietuvoties kaimiņam, tas nesanāk, jo mums nav laika, mēs steidzamies, mēs baidamies, ka mums uzsūtīs komisijas no kaimiņu mājas, mēs esam skaudīgi un zinam, ka arī citi tādi ir.

Drīz šos pagalmus pārklās sniega kārta, bet pagaidām mēs priecājamies par silto novembra sākumu, iekuram krāsni un izvelkamies svētdienas rīta pastaigā pa pagalmiem, kas priekš mums jau ir kada cita Backyard fana atklāti.

ČEKAS MĀJA

Es pāršķirstu šī bloga lapas gluži kā lielo bilžu grāmatu. Man patīk tas ko redzu. Manas acis iemirdzas. Tāpat kā tās mirdzēja mūsu Backyard viesiem un cilvēkiem, kam esam stāstījušas par šo ideju. Reiz bija divi vācieši, kurus aizvedu uz Žurku un parādīju Tērbatas ielas pagalmu, smieklīgi ir tas, ka no vāciešiem vairs ne ziņas ne miņas, bet es strādāju tieši pie šī pagalma uz Tērbatas ielas. Bija mums vēl viens gājiens uz pagalmu ar ļoti mīļu man cilvēku, kas tagad ir slims un esmu apņēmusies viņu svētdien apciemot. Katru dienu mēs speram milionu soļus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, mēs izstaigājam, apstaigājam un caurstaigājam visu. Jūsu un mūsu ir daudz. Vai varam salikt kopā savas galvas un viens otram palīdzēt – mēs gribam tikt uz Brīvības un Stabu stūra (Čekas) mājas pagalmu un uztaisīt reportāžu pirms vēl ir nokritis pirmais sniegs. Kādam ir idejas?

SAKARU IELA

        Ļoti nozīmīgs nosaukums. Man patiešām izveidojās sava veida „sakars” tajā dienā. Drīzāk sen gaidīta tikšanās. Svētdiena. Viņā bija kaut kas no Di Kaprio vaibstiem un pa šiem gadiem nebija necik novecojis. Kā viņu atceros pirms 8 gadiem, tāds viņš ir palicis nemanīgs. Tikai mazas smaidu grumbiņas ap acīm liecina, ka gadi tomēr skrien kā stirnas.

    Mūsu tikšanās sākās ar iepirkšanos. Es nopirku koši sarkanus uz zaļus vilnas svārkus. Ziema nāk J Izskatījos kā tārpiņš.

     Bijām Rīgas ostas rajonā, kur malkojām vīnu un atcerējāmies vecos laikus un smējām.

     Tad devāmies caur kluso centru uz Andalūzijas suni. Un tur viņš bija - Sakaru ielas pagalms ar arku, kur abās malās sēdēja divi enģeļi. Soliņi bija patiesi ērti un rudens iekrāsotās kļavas ļoti piestāvēja maniem jaunajiem svārkiem. Viņš man izstāstīja šaušalīgi rupju anekdoti par Aristokrātiem, bet man jau patīk tādas lietas... tā, ka izbrīnai nav vietas.

       Atstāstot par Sakaru ielu kādam citam draugam, kura mīļākais teiciens ir „ņeačkuj!” un kurš mēdz Valmierā parādīties ar filmas „Scream” masku – teica, ka tieši šajā pagalmā, kur ir uzbērums agrāk ir bijis baseins Latvijas laikos... zinu arī to, ka viņam patīk stāstīt visādus pekstiņus, tāpēc varbūt šis info var būt nepatiess.  

       Palasot Vikipedijā par Ausekļu ielas rajonu, kas krusto Sakaru ielu – atklājās, ka  Ausekļa iela veidojusies tā sauktajā Forburgas (Priekšpils) teritorijā, kas atradās lejpus Citadeles nocietinājumiem.  http://lv.wikipedia.org/wiki/Ausek%C4%BCa_iela_%28R%C4%ABga%29

      Ļoti interesants un košs rajons. Gaidu jaunu pastaigu – lai varētu vēl tuvāk iepazīt šo Rīgas daļu. Kaut gan daudzi pagalmi ir ar lieliem aizslēgtiem vārtiem – jo tas laikam skaitās Aristokrtātu un bagātnieku rajončiks.

SLIMĀS ACĪM - ARTILĒRIJAS, AVOTU, BRUŅINIEKU IELA

Manas acis ir nedaudz apsārtušas. Ir piektdienas pats dienas vidus. Esmu nedaudz uzsmēķējusi un dodos pastaigā pa tuvāko apkārtni mājām. Siltais laiks ir atvēris manu čakru jaunām fantāzijām. Spēļu laukums pēkšņi atgādina pludmali un mazie bērni apdullušus jūras zirdziņus, katram sava lāpstiņa- Aijai rozā, Pēterītim zila un vēl zaļš grābeklītis.

Pie strūklakas bučojas pārītis. Labi, ka ar mani šobrīd neviens nebučojas. Maniem baciļiem patīk sirot, bet ja tev ir ribās puslitrs Rīgas Balzama, tad uz priekšu... mana mute ir pavērta. Sweet french kiss.

Iela, iela, pagalms, pagalms, suns, suns, kas ar mani, kas ar mani?! Ieejot pagalmā, kur pašapmierināts stāv jēli zils auto, es  ieraugu  fantastisku kompozīciju, mans telefons rautin raujās no kabatas, lai atrastu lieliskāko rakursu bildei ar krēslu. Ejot dziļāk – manā priekšā izskrien labradors, bulterjers un mazā Čavka. Mēs visi sastingām uz mirkli – tad es teicu, ka jau dodos prom un kā par brīnumu viņi beidza riet.  Nākošajā pagalmā ieraugu spēcīgi violetu krēslu, uz kura sēž lēdija melnā un raksta savu kārtējo eseju par Viņu.  Man prātā pēķšņi sāk skanēt Frank Sinatra dziesma „My way”.Vēl tikai baznīca. Man šodien atlaidīs grēkus vai tās durvis būs aizslēgtas un atslēga būs nolauzta?  
Cik Rīga ir skaista, atgādina mazo Parīzi. Te var dabūt visu – no pašaudzētām mellenēm, līdz alkšņu skaida briketēm, lielisku vīnu un sastapt draugus uz katra stūra.

KAMČATKA - PĒTERBURGA

Kad es pajautāju saviem Pēterburgas draugiem par iespēju iegriezties kādā zīmīgā pagalmā, viņiem iemirdzējās acis. Patiesībā projekta nosaukums Backyard  nāk no šiem čaļiem, kas eiforijas apmāti, atveda mūs uz Kamčatku. Eiforija turpinājās, kad atskārtām, ka neesam paņēmušas līdzi fotoaparātu. Taču nolēmām baudīt atmosfēru un bildes meklēt internetā.

Šis pagalms ir zīmīgs ar to, ka agrāk tur bija kačegarka (котельная), kur 1986 gadā strādāja Viktors Cojs un vēl daži zīmīgi krievu mūziķi. Cik noprotu pēc Coja plakātiem, izlīmētiem pa visu Pēterburgu un bildēm ar viņa kapu, tad kaut kad tagad ir vai bija viņa nāves gadadiena. Ir – 15. augusts 1990. Nu jau 21 ir pagājis. Un re kāda sakritība, arī Backyard ir pabijis Coja vecajā darba vietā. Ir tik dīvaini apzināties, ka tad, kad man bija 8 gadi, Cojs vēl bija dzīvs, tikai 8. gadu vecumā mani interesēja citas lietas, nevis Kukuška un Zvezda po imeni solnce.

Agriežoties pie pagalma, tas viss ir izrotāts ar neskaitāmiem grafitti ar Coja seju, novēlējumiem, dziesmu vārdiem un izteicienu – Coj Zhiv! Uz sienas Cojam veltīta goda plāksne. Tagad Kamčatkā atrodas klubs muzejs, kas tā arī saucās Котельная "Камчатка" - легендарное место в центре Петербурга, где работали кочегарами такие известные люди, как Виктор Цой, Александр Башлачев, Святослав Задерий, Андрей Машнин, Олег Котельников, Виктор Бондарик и многие другие. (http://www.clubkamchatka.ru/)

Tiem, kam patīk Coja mūzika, es iesaku aizbraukt uz šo pagalmu. Es saprotu, ka daudziem viņš nav nekāda slavenība un citiem pat liekas, ka viņš nav bijis nekāds izcils mūziķis, bet tomēr sajūta ir diezgan kosmiska. Būt tur un sajust šī cilvēka klātbūtni. 

SKOLAS IELA 1A - SARKANAIS KRUSTS

Desmit minūtes līdz slēgšanai. Es jau kavēju. Fūūū, paspēju laikā. Ir 16:50. Netālu no kluba Essential, uz Skolas ielas ir pagalms. Pagalmā ir māja, kurā agrāk uzturējās visa administrācija.

Stāsts ir par „Sarkano krustu” – vietu, kur var nodot drēbes anonīmi, liela kaste ar caurumu vidū, gluži kā laukos sausā tualete J. Ejam dziļāk pagrabiņā, kur nedaudz ir mitra smaka- bet tur var pavadīt 3 stundas. Dabūt gan savai draudzenei stilīgu moderno deju tipa kleitu uz vecmeitu balles pasākumu. Gan arī briļļu rāmjus pa 0,05 Ls/gab. Un sev jaunas acu ēnas pa 0,30 Ls un vaigu mirguļus. 

Man ir viens stāts. Riktīga shēma ar pozitīvisma iezīmēm.

Pie manas mammas uz darbu nāk dažādas vecenītes, tantiņas, maza auguma ar lieko svaru, nekārtīgiem iesirmiem matiem, bet ļoti sisrsnīgas. Mana mamma strādā „Kurzemes namu apsaimniekotājs” par dispečeri, darbs atrodas vecā teritorijā uz Slokas ielas, kur agrāk bija ugunsdzēsības dienests. Pa lielam viņas darba vieta izskatās pēc riktīga kantora Kolhoznieku vajadzībām. Bet viņa atbild par ļoti nopietnām lietām. Pēc darba apraksta un viņas pienākumiem, viņa būtu pelnījusi ofisu lielā modernā jaunceltnē ar milzu logiem, ko projektējis kāds vīzdegunīgs arhitekts. Tad lūk, šīs tantiņas nes drēbes melnos miskastes maisos un piedāvā – sakot, ka tie ir no „Sarkanā krusta”, ņemiet par brīvu, kas patīk izlasiet laukā un pāturiet sev vai meitām.  Mana mamma zina, ka esmu liela „humpalniece”. Laikam jau esmu ieguvusi šādu titulu, jo man tagad visādās draudzenes vaicā padomu par labākajām humpalām. Vienmēr iesaku Āgenskalnā – vietu, kur viss par 0,75 Ls/gab. 

Pēc mammas maisu izčekošanas – tie maisi nonāk pie manis uz šķirošanu un tad nu tiek atrastas ļoti sakarīgas, pārsvarā melnās drēbes J - schwarz uber alles. Ja kaut kas ir foršs, bet man līdz galam nepatīk vai neder, es pataupu draudzenēm. Man nav pat šaubas, ka viņas būs tikai par to priecīgas un būšu trāpījusi gaumes niansēs.

Liktenīgie svārki un bikses jau ir atradušas saimniekus. Dodamies  uz mājas viesībām, dzimšanas dienu, ja pareizi atminos - tur kāda no klātesošajām meitenēm atpazīst savus mīļākos svārkus un bikses. Jo savā laikā atbalsta labdarības pasākumus vai vienkārši redzēja, ka šīs lietas vairs neiederas viņas garderobē. Patiešām nezinu, kā tur viss tas notika. 

Bet par ko es esmu droša- sanāk lieliska shēma. Tāda pati, kās visās dzīves sfērās un līkločos. Viss ir sashēmots. Pat šobrīd es esmu shēmas otrajā līmenī. Shēmā, kad pati sadzejoju un piepušķoju stāstu Backyard projektam.

Es ļoti ceru, ka draugi atcerēsies šo gadījumu un nedaudz uzsmaidīs vai norēksies līdz bezspēkam? Kā ta būs, mazie ko? :D 

Jo shēmas gala rezultāts tak ir pozitīvs. Mēs dalāmies it visā. Še tev sprādze, še tev kleita, vari paņemt manu dvieli un šovakar es uztaisīšu vakariņas. Mēs atbalstam viens otru un neturam ļaunu. Esam uber pozitīvākie un sirsnīgākie cilvēki. Palīdzam tantiņai šķērsot ielu, paņemam uz mājām mazus noklīdušus kaķēnus un sarunājam viņiem jaunas mājas, jaunus cilvēkus, ko iemīlēt un pieķerties un justies droši, palīdzam uzklausot tuvākos ar sasirgušu problēmu vai par to, ka nevar izturēt savus darba kolēģus.

Gribas dēvēt šo laiku par mīlestības laiku. Kad teju, teju cilvēki sāks vairāk atvērties mīlestībai.

 Sirsnība, smaidi, smiekli, viss pozitjivņikā, chiliņā...

Bet mēs jau cilvēki esam sarežģītas būtnes –grozi kā gribi, vienam nepatīk meita, otram kleita un trešam vispār nekas nepatīk. Vai arī ceturtais neprot ķert no dzīves kaifu. Es arī to diemžēl vēl neprotu uz visiem 100% un mācos katru dienu.

Bet es jau zinu, rezultāts drīz būs, drīz es būšu uz mīlestības pjedestāla. Kad nenāk vairs cepiens un tev uz visu būs pajāt, ka tikai dzīvot ar visu sirdi un izdegt šajā dzīvē! Tikai jāpastrādā ar sevi, mazie. Ņau!

BRĪVĪBAS IELA 70 - LIESMA

Katru sekundi mēs atrodamies citā vietā, citā pozā, griezienā vai rokām gaisā, nav svarīgi. Katru šo sekundi vienīgais, kas mums ir ir mūsu dvēsele. Tu redzi sev apkārt intelektu, vienkāršumu, smaidus un  skatienus, tu dzirdi kritiku, mūziku savām ausīm, klusumu sajauktu ar motoru rūkoņu. Vēlme pazust no visa aizved uz „Liesmu“ – pagalms, kas n-tos gadus atrodas draudošās čekas mājas ēnā. Tur mēs atradām tautas deju un mūzikas klubu Liesma. Šo pagalmu nevar sajaukt ne ar vienu citu – pagalmu, visā tā garumā, rotā zebra (gājēju pārejas apzīmējums). Kur gan vēl zebra ir redzēta pagalma vidū? Cauri visam pagalmam tā ved pie pagraba durvīm, kas izskatās kā izrautas no kādas antīkas filmas filmēšanas seta. Ir grūti neuzdot jautājuma par šī pagalma vēsturi, ko arī mazliet papētīju, taču Liesmas raksturs un aura pārsteidz ar tādu mierīgumu, ko izjauc tikai kāds ziņkārīgais, kas, mūs ieraudzījis, sāka demonstratīvi vērt vaļā logu. Mēs pasteidzāmie pazust, jo, lai kā arī man negribētos ilgāk pabaudīt Liesmas atmosfēru, pagalms tomēr nav mūsu izzinātā teritorija un mēs tur esam tikai neviena nelūgti viesi. 

Kā vēsta tautas deju un mūzikas kluba mājaslapa (www.liesma.com) „Liesmas” biogrāfija sešdesmit gadu garumā ir pasakaini skaistu mirkļu virknējums, kam ir paliekoša vieta latviešu skatuves dejas vēsturē. „Liesmas” biogrāfija ir Imanta Magones biogrāfija. Brīvības ielas nama direktors, „Liesmas” tempļa saimnieks ar bezkompromisa prasīgumu gan pret citiem, gan pret sevi pašu, ar redzīgu aci, stratēģa prātu un viegli ievainojamu mākslinieka dvēseli. Viņa vadībā no kādreizējā „Jautrā pāra” izaugusi vesela tautas deju un mūzikas skola ar astoņiem kolektīviem un vairāk nekā sešiem simtiem dalībnieku. „Liesmā” tapušas skaistākās Imanta Magones dejas – „Skani, mana tēvu zeme”, „Alsungas polka”, „Svētku solis”, „Sanāciet, sadancojiet”, „Sanāciet, sadziediet, sadancojiet”, „Spēlē, spēlmani”, „Dancī savu nolūkoju” un citas. 1998. gadā Imants Magone kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. „Liesmā” savu ceļu pa Latvijas skatuvēm un deju svētku stadioniem sākušas arī vairākas horeogrāfa Jāņa Marcinkeviča dejas – „Dansku ciema dancis”, „Kad mēs meitas precējām”, „Jedritvai polka”, „Semenovas kadriļa”.